Kristiin Oja ir igauņu kaitbordiste, kura vien ar milzīgu entuziasmu un pamatīgu enerģiju ir atteikusies no ofisa darba un nu dzīvo dzīvi, par kādu daudzi no mums vien sapņo. Pēdējos piecus gadus viņa ceļo pa pasauli, apvienodama kaitbordu darbā, atpūtā un nopietnos treniņos, lai gūtu arvien labākus rezultātus dalībā pasaules lielākajās sacensībās.
Kristiin satiku tā dēvētajā Eiropas kaitborda galvaspilsētā Tarifā, kur marta beigās mazā kompānijā devāmies saules un vēja meklējumos, kamēr Rīgā vēl pārāk auksts, lai ar patiku līstu ūdenī. Kristiin šeit trenējas nākamajam PKRA posmam, kas aprīļa beigās notiks Francijā, un tikko ir atgriezusies no Dakhlas posma, kur skarbos apstākļos, cīnoties ar pasaules labākajām kaitbordistēm, ieguva 7.vietu. Pēc Francijas posma Kristiin plāno atgriezties mājās Igaunijā, kur jūnijā vadīs profesionālo kaitborda instruktoru (IKO) kursus.
Jau iepazīstoties ar Kristiin konstatēju, ka viņa ir ļoti draudzīga un atvērta personība, ar kuru viegli sarunāties. Pēc saulrieta sesijas Atlantijas okeānā viņa mums piedāvāja uzcept garšīgāko siera kūku. Un kamēr kūka tapa, es nointervēju Kristiin, lai arī mums ir vairāk informācijas par meiteni no kaimiņzemes un viņas kaitbordistes gaitām.
Kā tu sāki kaitot?
Viss sākās ar snovbordu. Es nāku no mazas pilsētas Otepää, tā kā šī bija dabiska izvēle, kad biju vēl galīgi maza. Taču man nebija hobija, ar ko nodarboties vasarā. Izmēģināju skeitbordu, taču tas likās par grūtu. Astoņpadsmit gadu vecumā pārcēlos dzīvot uz Tallinu un pateicoties draugiem, kuri tolaik jau kaitoja, sāku pievērsties kaitbordam. Iegādājos savu pirmo pūķi, pamatus mācījos pašmācības ceļā. Viegli negāja. Taču jutos motivēta nepadoties un turpināt kaitot. Pienāca ziema un tieši pirms snovborda sacensībām es guvu nopietnu muguras traumu, pēc kuras nolēmu mest snovbordu pie malas un turpināt tikai ar kaitbordu. Man nebija labs braukšanas līmenis, taču man piemīt liels gribasspēks, kuram pateicoties es ne vien uzlaboju savu sniegumu, bet ieguvu arī pirmo sponsoru – interesi par mani izrādīja Igaunijas „Best“ pūķu izplatītājs, un tas deva vēl lielāku motivāciju trenēties. 2009.gada pavadarī es nokārtoju instruktoru kursus un septembrī pametu mārketinga vadītājas amatu un devos uz Ēģipti strādāt par kaitborda instruktori. Tur sākās īstais progress, un vērojot starptautiskās sacensības, secināju, ka daudzu meiteņu braukšanas līmenis nav tik augsts kā domāju. Tas gan neattiecās uz trim labākajām, taču es redzēju mērķi, uz ko tiekties. Pirmais, ar ko sākt, bija piedalīties kādās vietējās igauņu sacensībās un tad turpināt ar starptautiskajiem mačiem.
Kāpēc tagad brauc ar „North Kiteboarding“ inventāru?
Nomainījās Igaunijas „Best“ dīleris un kādu laiku man nebija neviens sponsors. Strādāju „Aloha Surf“ par instruktoru un viņi kā „North“ izplatītājs Igaunijā atrada iespēju mani sponsorēt ar „North Kitboarding“, un par to es esmu ļoti priecīga. Mans ierocis ir tikai un vienīgi Vegas. Man ir četri dažādi Vegas izmēri, tā kā diezgan daudz mantas sanāk vizināt apkārt pa pasauli.
Vai esi kādreiz tā satraumējusies, ka jāsāk šaubīties, vai turpināt kaitot?
Lielākās traumas bija izsisti pirksti. Nekas tāds, lai šaubītos par turpmākajiem plāniem.
Pēdējos piecus gadus esi daudz ceļojusi. Kuras ir tavuprāt labākās kaitošanas vietas, kur vērts atgriezties?
Frīstailam labākā vieta noteikti ir Brazīlija – gluds ūdens un vējš pūš katru dienu. Taču ar to nepietiek, lai veiksmīgi startētu sacensībās. Tu ierodies uz sacensībām, sagaidīdams siltu vēju un gludu ūdeni, bet tā vietā sastopies ar aukstu laiku, lieliem viļņiem un spēcīgu, brāzmainu vēju. Tieši tāpēc pašlaik esmu Tarifā, kur apstākļi ir daudzveidīgāki – viļņi lielāki un vējš spēcīgāks. Ir svarīgi atrast balansu starp labiem kaitošanas apstākļiem, kuros vari uzlabot tehnisko līmeni un skarbiem apstākļiem, kuros jāgatavojas sacensībām.
Tāpat man ļoti patika Sardīnijā un Filipīnās. Bet ja godīgi, es vēl daudz kur neesmu bijusi, lai pateiktu, kur ir vislabāk. Noteikti gribu aizbraukt uz Dienvidāfriku un Perth Austrālijā.
Šis ir pirmais gads, kad man pietiekami daudz sponsori, lai pati varētu izvēlēties savu treniņu vietu. Vienmēr nācās meklēt vietu, kur varu trenēties, paralēli strādājot par instruktori. Tagad, pateicoties sponsoriem, ir pavērušās nedaudz lielākas iespējas.
Kā kaitborda instruktore tu strādā ar daudz cilvēkiem. Kā zināms, cilvēki ir dažādi – viens mācās ātrāk, cits lēnāk. Vai kaitot var iemācīties ikviens? Vai tomēr ir izņēmumi?
Manuprāt, ikviens var iemācīties šo sporta veidu. Esmu mācījusi visu vecumu cilvēkus; manam vecākajam studentam bija ap septiņdesmit. Galvenais ir dot sev laiku, un tas neattiecas tikai uz vecāka gadagājuma cilvēkiem. Daži iemācās ātrāk, citi lēnāk, bet ar pacietību un mērķtiecību visu var panākt.
Cik ilgi notiek viena cilvēka apmācība?
Standartā kursi notiek trīs dienas, katru dienu pa trim stundām. Deviņās stundās students apgūst teorētiskos un praktiskos pamatus un tad var doties ūdenī patstāvīgi. Ir arī tādi, kuriem nepieciešams vairāk par trim stundām, bet tas ir pilnībā normāli.
Tev ir daudz draugu daudzās valstīs. Kopš tevi satiku, tu atstāj ļoti draudzīga cilvēka iespaidu. Vai visi pro-kaiteri ir tik draudzīgi?
Godīgi sakot, sacensībās valda ļoti laba atmosfēra. Spriedze palielinās sezonas beigās, kad dalībnieki paliek arvien agresīvāki, jo kļūst arvien skaidrāks pjedestāla sadalījums. Taču lielākoties cilvēki ir ļoti draudzīgi.
Pastāsti ko vairāk par PKRA (Professional Kiteboard Riders Association) sacensībām
Iekļūt dalībnieku sarakstā kļūst arvien grūtāk; meiteņu braukšanas līmenis aug ik gadu. Tikai 18 meitenes sacenšas kvalifikācijā, no kurām 12 tiek tālāk. Puišiem 48 dalībnieki brauc kvalifikācijas braucienus, no kuriem 24 iet tālāk. Puišu līmenis ir neticami augsts, reti tiek novēroti nopietni kritieni. Meitenes arī savu līmeni arvien paaugstina, labi tiek galā ar apgrūtinātiem apstākļiem. Manuprāt, PKRA ir vislabāk organizētā tūre, kurā valda jauka atmosfēra un ir labi atstrādāta tiesāšanas sistēma.
Kādās vēl sacensībās esi startējusi?
Pagājušajā sezonā piedalījos Kite Tour Asia, kur uzvarēju lielākajā daļā posmu un gada beigās kļuvu par 2013.gada Āzijas tūres kopvērtējuma uzvarētāju. Piedalījos arī veikborda sacensībās un ieguvu otro vietu Igaunijas čempionāta pirmajā posmā. Šogad koncentrējos tikai uz PKRA, un ja pietiks laika, apsveru iespēju doties arī uz Kite Tour Europe un varbūt vēl kur, ja kaut kas interesants gadīsies pa ceļam. Redzēsim.
Kur tu būsi pēc 5 gadiem? Tev ir kādi mērķi vai vīzija?
Pašlaik esmu koncentrējusies tikai uz šo gadu. Ļoti gribu tikt PKRA labāko pieciniekā. Varbūt pat uzkāpt uz pjedestāla. Domāju, ka arī nākamgad došos PKRA tūrē, taču vairāk kā vienu gadu uz priekšu es pagaidām neplānoju absolūti neko.
Kā tu saglabā sevi labā formā?
Man bija personīgā trenere Marit Riis, kas man palīdzēja, kamēr biju satraumējusies un nevarēju pilnvērtīgi sportot. Pateicoties viņai, nu es pati varu sagatavot savu treniņprogrammu. Es apmeklēju sporta zāli 2-3 reizes nedēļā, izpildu intervāla treniņus, skrienu un, protams, kaitoju. Lai dažādotu savu ikdienu, šad tad nodarbojos ar veikbordu vai sērfu. Vienu dienu nedēļā ņemu brīvdienu, ļauju savam ķermenim atpūsties, atgūt enerģiju. Mēģinu ēst veselīgi, lai gan tas man ne vienmēr izdodas. Uzņemu magniju un zivju eļļu, kas palīdz ķermenim ātrāk atgūties pēc fiziskas slodzes, kā arī palīdz kauliem un locītavām.
Ir ļoti daudz talantīgas, labas kaitbordistes ar milzīgu potenciālu, kuras, iespējams, nemaz to neapzinās. Tev ir viņām sakāms kas tāds, kas viņas varētu iedvesmot lielākiem mērķiem?
Pats svarīgākais ir ticība sev. Ja tici sev, tu vari sasniegt visu, ko gribi. Un es ticu sev. Ja es jūtu, ka progress ir apstājies, es nepārstāju sev ticēt. Es uz brīdi apstājos, padomāju, izdaru kaut ko citu, un pēc laika atgriežos ar svaigu skatījumu un gatava turpināt. Svarīgi ir būt pacietīgai, nezaudēt motivāciju, un svarīgākais – nekad neaizmirsti, ka no tā visa jāgūst pozitīvas emocijas. Tas ir tas, ko mēs dažreiz aizmirstam sacensību laikā.
Starp citu, ja man šovasar pietiks laiks, es vēlos noorganizēt „Freestyle Clinic“ visās trīs Baltijas valstīs – freestyle apmācību visiem interesentiem. Tiešām vēlos redzēt vairāk meitenes šajā sportā un vēlos redzēt lielāku progresu.
Kristiin Oja Kiteboarding Facebook lapa
Kopā ar Kristiin siera kūku cepa progresīvā kaitbordiste Dace Kurpniece. Un kūkas ēšanā piedalījās arī viļņu pavēlnieks Valdis Kļaviņš un multisportaveidu pārstāvis Kristaps Adrickis
