Gruzija
Daudziem latviešiem Gruzija joprojām ir neatklāts slēpošanas brīvdienu virziens – lai arī informācija par Gudauri slēpošanas kūrortu ir pieejama arvien vairāk, jautājumi no mūžīgajiem Alpu iekarotājiem plūst straumēm. Kopš sāku strādāt Burusportā, Gruzija bija mans galvenais mērķis, kur nokļūt savās ziemas brīvdienās – tik daudz bija dzirdēts, tik daudz bildes redzētas, likās, ka tas ir jāpiedzīvo. Manā gadījumā galvenais dzinulis bija milzīgās freeride iespējas, ko piedāvā Gudauri. Nevienu brīdi nešaubījos, ka nenožēlošu šo izvēli.
Dodoties uz Gruziju, Burusports Team pārstāvis Māris, kurš Gruzijā bijis neskaitāmas reizes, baudījis Gudauri slēpošanas trases un heliboardingu, man uz atvadām teica – atpūties labi un izbaudi kontrastu zemi. Jau pirmajā dienā nācās secināt, ka labāku apzīmējumu šai vietai grūti atrast.
Gudauri ieradāmies agrā sestdienas rītā, 17.martā, ar tiešo reisu no Rīgas. Gandrīz bez staprgadījumiem tikām cauri, tik vien kā lidostas apsardzes darbinieki aizturēja Ilzes bagāžu. Skaidrā krievu valodā tika pajautāts, vai mums bagāžā nav čupa ar pulksteņiem vai citi apaļi priekšmeti. Brīdī, kad čemodāns jau bija pusceļā uz iztukšošanu, Ilze iesaucās „ja znaju, shot tam. Tut poker chipsi”. Bez iebildumiem un pārliecināšanās par fakta patiesumu mūs palaida.
Lidostā mūs sagaidīja Saša ar 14vietīgu busu un piekabi inventāram. Piekabē tiek sakrauts inventārs un čemodāni (lieki piebilst, ka piestiprināts nekas netiek), mēs visi 13 salecam busā un dodamies Gudauri virzienā ar nosacījumu, ka jāpiestāj pie valūtas maiņas punkta. Ir tumša nakts, nākas paļauties uz Sašu; patīk mums ātrums, bet brīžiem šķiet, ka Saša brauc ātrāk par atļauto un vēlamo. Viss mierīgi. Pirmais maiņas punkts ir slēgts, nākamajā nav pietiekami daudz vietējās valūtas. Tešajā izdodas samainīt eiro vai dolārus; lieki pieminēt, ka visa matemātika tiek rēķināta uz kalkulatora un par čeku varam aizmirst.
Gudauri nonākam, kad ārā jau gaiša diena; tik daudz sniega nav redzēts ļoti sen. Ir skaidrs, ka par spīti negulētajai naktij, uz kalnu dosimies, tiklīdz nonāksim savā dzīvesvietā, kura, kā izrādās, atrodas nevis Gudauri centrā, bet gan augstāk – Verhnij Gudauri. The fun starts here. Tā kā iepriekšējā dienā pamatīgi snidzis, Saša ar busu, kuram ir paplikas vissezonas riepas, augšā pa serpentīnu netiek. Arī ķēdes uz riteņiem nekad nav licis, tā kā mūsējie dodas palīgā ne tikai stumt, bet arī uzlikt vienīgo ķēdi uz viena rata. Katei šī izrādās otrā dzimšanas diena, jo, kāpjot ārā no busa, lai to pastumtu, viņu ar spoguli aizķer pa labo pusi apdzenošais žigulis, kurš teju vai avarē, mēģinot izvairīties no sadursmes un iebraucot milzīgā kupenā. Šis bija krievu kanāla „Perec“ raidījuma „Dorožnije voini“ cienīgs sižets.
Māja, kurā dzīvojām, ir bijušais bārs, igauņu tipa kotedža, tautā saukts „Kurjatņiks“. Pateicoties slīpajiem jumtiem, vietas te ir gauži maz; lai apmainītos, vairumā gadījumu vienam no diviem ir jāpietupjas. Taču šeit ir arī saskatāma medaļas gaišā puse – kad atgriezies mājās, tev šķiet, ka dzīvo pilī. Lai tiktu līdz tuvākajam pacēlājam, jāveic zvans vietējam kungam, kurš drīz vien mums ir pakaļ un ar savu džipu aizved mūs lejā līdz pacēlājam. Atpakaļ gan trase pieved pie pašas mājas.
Kalnu izbaudām pēc pilnas programmas – mums ierodoties ir sācies pavasaris – pirmā saulainā diena; saule silda diezgan spēcīgi, taču uz kalna sniega netrūkst. Jāpiemin, ka ar visiem SPF40 aizsardzības krēmiem gandrīz visas sejas ir nomainījušas ādas krāsu, kādam uz vaiga pa čūlai, kādam no degungala lobās nost āda. Freeride ir vairāk kā vajadzīgs. Tie gan daudz kur jau ir izbraukāti, un tā kā mūsu klātbūtnes laikā nesniga, uz pēdējām dienām freeride vietas kļuva arvien izbraukātas un nebaudāmākas. Pēdējā dienā nācās pārorientēties vien uz braukšanu pa trasi. Visa Gudauri kūrorta nogāze atrodas dienvidu pusē – nekur uz trases nav sastopama ēna. Protams, pa dienu spīdot saulei un naktī piesalstot, veidojās sērsna. Sniegs pa dienu kļūst slapjš un smags, tā kā pie īsta pūdera netikām. Taču kājas dabūja just slodzīti jau kopš pirmās dienas; salīdzinoši ar freeride baudīšanu, braukšana pa trasi kājām ir tīrā atpūta.
Šeit jāpiebilst, ka no Burusports nomas biju paņēmusi Burton DeJavu freestyle testa dēli, lai izmēģinātu, kā tas turas uz trases un ārpus tās, salīdzinot ar manu camber F2 Real. Secinājums – vienkārši burvīgi. V-Rocker forma ļauj uz trases perfekti pārvaldīt dēli un labi piedod kļūdas, kamēr freeride tas ir pietiekami viegls, mīksts un viegli vadāms. Attiecīgi pārliecinājos, ka V-Rocker forma ir vērtīgs jauninājums.
Trases Gudauri ir labu labās. Tās tiek retrakotas un koptas. Ir platas, šauras, melnas, sakanas un zilas. Plusi salīdzinājumā ar Eiropas trasēm – zemas cenas pacēlājiem (par 7 dienām samaksājām 174 GEL jeb aptuveni 60 LVL), maz cilvēku, pieejamie freeride, adekvātas cenas kalna kafejnīcās. Un braucot augšā ar pacēlāju vienmēr ir iespēja pavērot vietējos un viņu interesanto braukšanas stilu. Kad viņi krīt, tad viņi krīt pa īstam un ar troksni. Un tas notiek bieži.
Tāpat arī gribētos pieminēt 18.martā notikušo RedBull Jump&Freeze pasākumu, kurā ikviens varēja ņemt dalību, nobraucienā lecot baseinā. Protams, kā nu bez trikiem. Tad nu visi gruzīņi arī staigāja apkārt asiņaini un nobindēti, jo organizatori bija aizmirsuši painformēt lecējus, ka baseina plēvē acīmredzot izveidojies caurums, un ūdens tajā bija ne vairāk kā līdz potītēm. Mēs nolēmām nepiedalīties.
Nostāsti par gruzīņu viesmīlību (īpaši pret latviešiem) nav tikai nostāsti – tā ir vistīrākā patiesība. Ikviens, nereti pat uz kalna garāmejot, pajautā, no kurienes mēs esam. Krogā pienāk pats saimnieks un uzsauc mums čaču. Kā vēlāk noskaidrojām, čača gan ir iecienīta arī vietējo vidū, taču ar to nevajadzētu aizrauties un piedzerties, jo pamatos tā tiek izmantota kā zāles. Turklāt ar nekvalitatīvu čaču (šķaidītu, neizgatavotu mājas apstākļos pēc pareizas receptes) var viegli saindēties. Čaču un vietējo vīnu veikalos un krogos lej no dažādām plastmasas pudelēm; diezgan scary.
Protams, šeit joprojām jūtama nabadzība un tas, ko mēs varam salīdzināt ar padomju laiku infrastruktūru. Brauc te joprojām ar žiguļiem, ņivām, dažādiem citiem sen neredzētiem brīnumiem, klausās kasetes un vietējā „klubā” DJ ir ikviens, kurš zina, kuras tumbas aizmugurē ir iesprausts USB flash ar pašiem vien zināmu un mīļu mūziku (uz klubu aizgājām intereses dzīti, jo sēžot vietējā krogā mums uz galda tika noliktas uz printera izprintētas lapiņas ar tekstu „Drunk Party in Gudauri Ski Launge”). Arī te saimnieks mums uzsauca čaču, kā rezultātā nākamā diena ne visiem mums bija tik saulaina.
Taču te ir sastopami arī X5, Land Cruiseri un Q7, kuru gan nav daudz un visticamāk, nāk no Tbilisi. Bet attīstība šeit ir jūtama – nedēļu pirms mūsu ierašanās tika uzstādīta jauna gondola. Tiek celtas jaunas viesnīcas. Valsts pamazām sāk apjaust, ka šeit ir potenciāls, kas ir serviss un cik tas ir svarīgs, lai piesaistītu tūristus. Līdz ar ko pilnīgi dabisks process būs arī cenu celšana un slēpotāju skaita palielināšanās tuvākajos gados. Tāpēc izmantojām iespēju aizbraukt uz skaisto Gudauri, kamēr te ir sastopami kontrasti un baudāma sava veida eksotika.
Un vēl kas….
Piegājām pie vietējās nomas un pret sienu atstutējām inventāru, lai apmeklētu tur blakus esošo veikalu. Pēc neilga mirkļa pastiprinātu interesi par mūsu slēpēm un dēļiem izrādīja nomas īpašnieks. Īpašu uzmanību piesaistīja viens no vecākajiem – aptuveni 6 gadus vecs dēlis – ar lielu Burusprots Team uzlīmi. Šo dēli viņš bija gatavs pirkt uzreiz. Grūti pateikt, kas šeit nostrādāja – Burusports logo (Tbilisi ir Burusports veikals), vai vienkārši vārda „sports” daļa, jo skaidrs ir viens – viņi īsti labi neatšķir jaunu no veca inventāra. Svarīgi ir stipri nesaskrāpēta slīdvirsma (par kuru šajā gadījumā labi bija parūpējušies Burusports servisa meistari) un vēlama kāda atpazīstama branda uzlīme uz tā. Protams, cits jautājums ir nauda, kuru viņi ir gatavi samaksāt par šo inventāru – no jauna inventāra par adekvātu cenu tikt vaļā šeit nesanāks.
Secinājums par Gudauri mums visiem ir viens – te ir jāatgriežas.
Dace
