INDIJA, freeride
Teksta autors: Māris Birzulis
Kāpēc Indija?!!
Šis nu laikam ir viens no maniem pēdējo freeride ekspedīciju eksotiskākajiem braucieniem. Gulmarg, Kašmiras reģions, Indija. Pir Panjals kalnu raģions, viens no šešiem Himalaju kalnu reģioniem. Šī vieta atrodas tieši 4500km attālumā no Rīgas, un 800 km attālumā no Dheli (putna lidojumā).
Kašmirieši paši sevi neuzskata par Indijai piederošu daļu, taču kartē tā tomēr ir Indija . Šis, protams, nav viens no mierīgākajiem pasaules nostūriem pēc Pakistānas atdalīšanas no Indijas, taču tūristiem īpašu raižu par savu drošibu nevajadzētu būt. Šeit vairāk jāsatraucas tiem, kas tērpti Indijas armijas formā vai tiem, kas oponē vietējai diasporai, jo viņi sevi vairāk uzskata par pakistāniešiem.
Gulmarg nokļūstam, lidojot no Rīgas caur Dheli, uz Kašmiras galvaspilsētu Srinagar, kurā ir vairāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju. No Srinagar savukārt 2h brauciena attālumā ir viena no Indijas slēpošans pērlēm, Gulmarg. Gulmarg atrodas tikai padsmit km attālumā no Indijas robežas ar Pakistānu. Karsta vieta. Vīri garos vadmalas svārkos ka mudž, katram pār plecu vismaz pa vienam automātiskajam ierocim. Armijas klātbūtne jūtama. Bet visi ir mierīgi, tā ir viņu ikdiena jau daudzu gadu desmitu garumā. Bet par vēsturi un politiku citu reizi.
Brauciens no Srinagar lidostas bagāts ar dažādiem notikumiem. Nokļūstam gan mistiskā kalnu serpentīna sastrēgumā, gan vietējā restorānā, gan 1km garā kājām gajienā uz mūsu viesnīcu. Kājām iešanas iemesls – ceļu attīrīšana no sniega šeit nav prioritāte. Situāciju labo Indijas viens miljards iedzīvotāji, kuri par ½ dolāru ir gatavi nest tavas somas no a/m līdz viesnīcai pat divatā ar savu draugu. Gatavi arī tevi iesēdināt lielās koka ragavās un aizvizināt līdz vēlamajai vietai. Tas viss izskatās amizanti un kolorīti.
Viesnīca, kas pēc internetā lasītā ir augstākā servisa kopums Gulmarg, liek nedaudz aizdomāties, kas mūs būtu sagaidījis, ja būtu izvēlējušies ko vienkāršāku. Iepazīstoties ar citiem tūristiem uz kalna, mūs pārņem patīkams mierinājums. Mums viss ir visaugstākajā līmenī – atbilstoši Gulmar standartiem.
Kad tad ir Gulmarg?! Gulmarg pirmo reizi pieminēta ap 16. gadsimtu, kā skaista vieta ar tās plašajām, koši zaļajām pļavām un neaprakstāmu savvaļas ziedu daudzumu.
19.gadsimtā šurp devās Angļu kolonisti, kas muka no Dheli un citām lielajām pilsētam, lai patvertos no svelmīgā karstuma. Bet jau pagājušā gadsimta sākumā šurp iecienīja doties ne tikai ārvastnieki, bet arī paši indieši kā uz tūrisma galamērķi. Gulmarg atrodas viens no pasaulē augstākajiem golfa laukumiem, un tas vasaras laikā ir pieejams visiem spēlet pratējiem un ne tikai.
Lai baudītu freeride, šeit nav nepieciešams helikopters. Franču kompānijas Poma 2005. gadā uzstādītais pacēlājs mūs paceļ no 2650m augstuma caur vidējo staciju līdz 3980m Apherwat kalna virsotni, kas, jāsaka godīgi, nav zemu. Virsotnē paveras neiedomājami plašs skatiens uz Himalajiem, kur labi saredzama ir pasaules trešā augstākā virsotne Nanga Parbat 8126m. Iespaidīgi.
Apherwat virsotne (4124m) ir krietni augstāka, nekā vidējais Alpu vai citas ar pacēlājiem aprīkotu kalnu grēdas kalns, un mēs kā kārtīgi freeride baudītāji, ik pārdienu veicam 1 ½ h back country gājienu uz smaili, lai izmantotu maksimāli garāko nobraucienu. Viens no garākajiem šādiem nobraucieniem ar atgriešanos Gulmarg mums aizņem nepilnas 5h. Iespaidīgi. Vēl jo iespaidīgāk, ja pa ceļam gids norāda uz Indijas tīģera un citu plēsīgo zvēru pēdām, kas izskatās visai svaigas. Gids gan mūs nomierina, paskaidrojot, ka tīģeri reti kādam uzbrūk un tie vairāk cenšas izvairīties no kontakta ar divkājaino homo sapiens.
Neizdzēšami pozitīvas atmiņas atstājis kāds neliels piedzīvojums trijotnē ar Olafu (aka Olafs Zāle) un Andžu.
Kādā sniegiem un mākoņiem bagātā dienā, kad freeride apgrūtināts, jo redzamība nekāda, nolemjam sevi nemocīt un piestāt vienā no vidusstacijas (3300m) mazajām bufetēm. Vieta ar ne ko īpašu jau nebūtu jāpiemin, ja ne tas gala iznākums.
Piesēžam pie sniegā esošajiem galdiņiem. Snieg sniegs, taču sēžam un gaidām apkalpošanu pie galdiņa. Iznāk bufetes saimnieks indietis un laipni aicina mūs iekšā. Kur?! Iekšā! Tur taču nav kur, mēs spriežam. Taču ja reiz aicina, dodmies iekštelpās. Iekštelpa, tas nozīmē 12m2 liela telpa – telpa, kur šis bufetes saimnieks gatavo ēst, guļ un tur tirgojamo preci. Melna, nokvēpusi telpa ar malkas plīti, 1/3 no telpas aizņem guļamlāva. Mēs brālīgi sasēžmies uz guļamlāvas un gaidām savu ikdienišķo chicken&rice, laiku īsinot ar vietējās izcelsmes ruma baudīšanu. Piedāvajam tikko iegādāto dzērienu nobaudīt arī saimniekam, taču viņš atsakās no mūsu ruma, aizbildinoties, ka priekšroku dod smēķēšanai. Jā, tādi ir kašmirieši.
Nu un tātad! Musu kompānijā arī ir viens smēķētājs. Neko sliktu nenojauzdams vinš neatsakās no saimnieka piedāvātā smēķa. „O, jā! Tas tik ir to vērts“, iesaucās mūsu draugs. „Kas tad tur īpašs,“ jautāju es?! „Nobaudi, tad nejautāsi.“ Runāts darīts, es un Andža paprovējam, kā tad dūmo kašmiriešu cigaretes. Un tad Olafs aka Zāle saka: „Dzentlmeņi, piefiksējam pulksteni! Tagad būs brauciens ar ātrvilcienu telpā un laikā!!!“ Ok, es ieskatos pulkstenī, tas rāda ap diviem pēcpusdienā. Nekāda stresa, līdz vakaram vēl tālu.
Tā nu lēnām rit laiks, baudām rumu, chicken&rice un ik palaikam apkārtpalaisto kašmiriešu cigareti. Jautri čalojam un uzzinām daudz par Indiju, kašmiru, cilvēkiem un dabu. Jāpiezīmē, ka visi vietējie pilnīgi brīvi pārvalda angļu valodu. Protams, ar savu dialektu un atšķirībām pret mums zināmo, taču komunikācija ir viegla.
Sarunām ritot, kādā brīdi es paveros caur logu un ievēroju – palicis ir krietni tumšāks. Saku draugiem, ka laikam migla pastiprinās un, iespējams, laiks ir doties lejup uz viesnīcu, kamēr vien redzam trasi. Ieskatos pulkstenī. Pulkstens rāda pusseptiņi!!! Kur palikušas 4 ½ h!!! Kā tas var būt, mēs taču tikko pasūtījām chicken&rice! Šis nu lūk arī bija Olafa piesauktais ātrvilciens. Laiks paskrējis kā nebijis.
Lejup brauciens nav sarežģīts, jo kritums ir visai mazs. Līdz viesnīcai mums mērojams 4km lēzens nobrauciens. Bet kā jau tas bija paredzams, šis brauciens izrādās liels pārbaudījums mums visiem, jo īpaši Andžam. Brauciens ir kā stāstā “ezītis miglā”. Migla neļauj lāgā saskatīt reljefu un garie plakanie pārbraucieni ir kā greizo spogļu valstība. Ik pa mirklim virsū skrien kāds koks, reljefs nav saskatāms. Andža regulāri mēģina nostāties braucienam pret kalnu, atrod vienīgo bedri kurā iekrist arī plakanās vietās. Mums ar Olafu no smiešanās arī sāk palikt grūti pārvietoties, sāk sāpēt vēdera muskuļi. Mēs turamies, turam sev līdzās arī Andžu. Turam kanti un pilnā sastāvā finišējam pie mūsu glaunās viesnīcas. Tas tik bija piedzīvojums!
Ar dažādiem notikumiem un daudziem nobraucieniem paskrien mūsu plānotās septiņas dienas un naktis Himalajos. Astotās dienas rītā visa grupa ar pieciem džipiem dodamies lejup uz Kašmiras galvaspilsētu Srinagar, kas atrodas 1730m virs jūras līmeņa. Srinagar mums ieplānota nakšņošana uz slavenajām ezera House boats. House boats ir hoteļi uz ūdens, vai precīzāk, mājas uz ūdens. Šādu savdabīgu izklaidi ieviesuši angļu kolonisti 18. gadsimtā, kad, glābjoties no Indijas vasaras karstuma Dheli, tie uz pāris mēnešiem pārcēlās uz dzīvi Srinagar. Atrašanās uz ūdens karstā laikā vienmēr it patīkamāka.
Boat hotel ir stacionāri novietoti pie krasta un aprīkoti ar centralizētu ūdens un kanalizācijas sistēmu. Uz House bots mūs nogādā ezera taksisti, mazas laiviņas ar izveicīgu airētāju. Uz kartas laivas var satilpt četri līdzbraucēji ar pāris somām. Par izkrišanu un pazušanu dzelmē bailēm nevajadzētu būt, jo ezers dziļakāja tā vietā ir līdz 3m dziļš, bet pamatā tas ir 1m.
Srinagar ziemas beigu fāzē nav daudz ko redzēt, taču vieta pazīstama ar saviem krāsņajiem dārziem un daudzajiem kanāliem, kas savieno apkārt esošos ezerus.
Nākamās dienas pusdienlaikā mums jau lidojums uz Dheli, kas paiet bez būtiskiem starpgadījumiem, izņemot nelielu mirkļa satraukumu vienam no mūsējiem, kurš pēc mana atgādinājuma grupai pārbaudīt kabatas un pārdomāt somu saturu, vai nav aizmirsusies kāda kašmiriešu cigaretes sastāvdaļa, atskārst, ka šis tas gan ir palicis kabatā, ātri un nemanāmi no tās atbrīvojas.
Dheli paliekam vienu vakaru, kuru steidzam arī baudīt. Jāredz taču Dheli. Daudz neko neredzam, jo ir jau tumšs, taču izbraucamies ar tuk-tukiem un no rīta top zināms, ka viena no mūsu kompānijām naktī ir braukusi govs pajūga ratos un uz ziloņa muguras. Noslēdzies tas ir ar policijas iejaukšanos, kas vietējam aizliegusi tūristus pārvietot govs pajūgā. Tātad laiks nav zaudēts velti!
No rīta grupa, izņemot mani un vēl trīs domu biedrus, izlido uz Helsinkiem. Mēs savukārt pusdienas laikā aizlidojam trīs dienu ceļojumā uz Goa.
Kā un kāpēc notika mūsu brauciens uz Goa, gari nestāstīšu, bet brauciens uz Goa bija īsts punktiņš uz i tāda rakstura braucienam, kur pamatlieta ir sniegs. Tā nu mēs trīs dienas baudījām +35 grādus Indijas okeāna krastā, mitinoties mazā hotelītī pie pašas pludmales. Pludmales futbola sacensībās Latvija – Indija, Latvijas komanda cīnījās godam un noturēja uzvaru. Goa diskotēkas bija izslavētas, taču pēc mūsu secinājuma marta sākumā laikam uz tām doties īsti jēgas nav.
Ko esmu secinājis un iesaku pēc brauciena un ceļojuma pa Indiju:
Atlicināt vēl kādu dienu citu vietu apskatei, ja reiz mērots tik garš ceļš kā tas bija manā gadījumā, aizbraucot uz Goa.
Iepriekš nesaplānot pārāk daudz apskates vietas, vadoties no tūristu ceļvežiem, bet gan vairāk paļauties un vadīties no vietējo vai tur iebraukušo cilvēku ieteikumiem.
Satiekot LV pārstāvjus Gulmarg un dzirdot bēdīgo stāstu par dzīvošanas apstākļiem un vēl šo to – nečiept citu idejas un domāt, ka būsi gudrāks un ieekonomēsi.
Domāt par nākamo LIELO braucienu!
Foto galerija – vien 181 bilde no daudziem simtiem!
Plašākam ieskatam piedāvāju ielūkoties:
http://www.gulmarg.org/
http://www.kashmir-houseboats.com/srinagar.htm
http://www.gulmargpowderguides.com/
