Vindsērfings latviešu izpildījumā SAN FRANCISCO

Lidojums no San Juan bija ljoti veiksmīgs un patīkams no dažādiem aspektiem. Nebija jāmaksā par windsurf inventāra trasnportēšanu, jo lidoju kopā ar Steav Bodner. Viņam ir oficiāla ASV Olimpiskās komitejas vēstule/izziņa bezmaksas inventāra transportēšanai. Es tiku pieskaitīts pie pie šīs vēstules augļu saņēmējiem. Viss veiksmīgi, inventārs iečekots, lidojam.

Uz SF devos ar vienu pārsēšanos, Fort Lauderdail, Floridā, blakus Miami. Lidmašīna lidoja tiešipāri Britu Virdžīnu salām. Fantastiski skati, ko paspēju iemūžināt arī savā iphone.

Izdarot, iespējams, agru secinājumu, Jet Blue noteikti ir kompānija, kuru rekomendēju izvēlēties tiem, kas ceļo šīs kompānijas maršrutu ietvaros un vēlas līdzi ņemt savu inventāru. Viskorektākā un labvēlīgākā attieksme no visām kompānijam pēc sarunām ar daudziem sac. dalībniekiem.

USA National championships

Dalībnieku nav daudz, tomēr daudzi no viņiem ir titulēti braucēji. Kāpēc daudzi nav ieradušies?! Iespējams, augstā dalības maksa un pēc mana ieskata, neatbilstošā vieta. Kā smejies, iepriekšējais USA championship šeit noticis 1976.gadā. Vieta saucas Bekerly Marina Yacht club un atrodas SF līča pašā apakša. Vēja stiprums pirmās dienas braucienos mainījās no 10-25mezgliem. Pamatīgs čops, kas veidojas lielajiem viļņiem nonākot 1,5-3m seklajā Bekerly jahtkluba akvatorijā. Godīgi, es šo vietu burāšanai neizvēlētos. No rīta +15grādi, ūdens līdzīgi. Brr, ne visai aizraujiši, pēc San Juan +28.

Jāsaka, sava specifika šajā vietā ir. Vietējie leģionāri brauc ar 8,2-9,5m2 burām un 61-67cm garām spurām un tam šajā akvatorijā ir liela nozīme. Dave Kashy spuras tieši arī ir testētas un veidotas, tās testējot SF līcī. Kashy spuras ir stabilākas un labāk pakļaujas brāzmainajam un nepatstāvīgajam vējam. Bet tā nu ir cita specifika.

Pirmās dienas ietvaros veicām četrus braucienus, kuros man gāja ar mainīgām sekmēm. Jāsaka, šī nebija no tām vienkāršākajām burāšanas reizēm.

Otrajā dienā vājāks vējš, pretēji prognozēm. Divi braucieni, arī šodien līderos abio brazīļi, Paulo dos Reiss un Wilhelm Schurmann. Pēcpusdienā tiek doti starti SL disciplinā. Es dalību šajā disciplīnā neņemu.
Pēc dalības FW Pasaules Čempionātā un nemainīgi siltā Puerto Rico esmu spiests secināt, ka no šortiem jātvadās. Steve Bodner (USA4) stāstīstais pārvēršas realitātē. San Francisko ierodos 10. jūlija vēlā vakara stundā un ārā ir ap +15. Auto nomā saņemu savu auto un atgriežos pie ielidošanas termināla, kur mani ar manām trim somām gaida tas pats Steve. Veikli uzliekam uz auto jumta manu dēļa un buru somu, caur durvīm izlaižam garās strapes un inventārs gatavs transportēšanai. Vēl tik jāaizbrauc pakaļ Paulo Dos Reiss uz Domestic terminālu. Jā, un te nu ir mazais pārsteigums. Paulo ir četras inventāra somas! Viena dubultā dēļu, divas buru, un viena bomju soma. Ok, no stress, mēs to visu saliekam uz jumta mazajam Chrysler un laižam uz El Cheritto. Pēcāk secinu, ka jumtā ir neliela bukte ☺.
Dodamies naktsmāju virzienā. Pa ceļam, migla, migla, migla. Ir vēla nakts stunda un ceļi ir gana ātri un mūsu 40jūdžu brauciens aizņem vien nieka 45minūtes.
Sasniedzam galamērķi uzbraucot gana stāvā kalnā un navigācija rāda, esam 278 m augstumā virs jūras līmeņa. Tā kā saimnieki mājā neuzturas, tad durvju atslēgu atrodu pēc saimnieces atsūtītā email apraksta. Tumsā un pilnīgi nepazīstamā vietā tas gluži nav tas pats vienkāršākais, taču kopīgiem spēkiem ar Paulo un mobilo tālruņu gaismām tiekam pie atslēgām.
Māja. Jā, tas ir to vērts to redzēt savām acīm. Ēka būvēta 70to gadu beigās un acīm redzot ir bijis tā laika arhitektu iztēles un realīzācijas šedevrs. Patiesi smuka un intresanta ēka, dažādos līmeņos, iebūvēta kalnā un no vienas no pusēm paveras neaprakstāmi skaists skats uz ieleju, pilnībā neapbūvētu, bez cēliem vai citām infrastruktūras pazīmem. Teritorija iekļauta aizsargājamo objektu sarakstā kā National Park (………..). Parkā dzīvo savvaļas govis, suņi un pat kaķi.
Ēkas pirmais stāvs ir plašs. Pirmajā stavā izvietojas liels fuajē, virtuve, divas atpūtas izstabas, no kurām vienā ir varen liels flīģelis un viena guļamistaba. Protams, liela garāža. Apakšējā stāvā četras guļamistabas un trīs vannas istabas. Jauki, jo manā istabā tā ir tik liela, kā purvciema vienistabas dzīvoklis.
Nākamjā dienā pēc ierašanās ar Paulo dodamies uz Bekerly Marina Yacht Club, kur 12. jūlijā sāksies US National Championships Formula, Slalom un Freestyle disciplīnās.
Daudz nevilcinoties uztākelējam savas 11 m2 un dodamies burāt. Pēc 1h es esmu spiests atzīt, 11m2 man ir par lielu. Paulo sakās, ka ir ok, taču pēc 10min arī viņš spiests atzīt, ka ir par daudz. Dodamies uz krastu un nomainām savu aprīkojumu uz ko mazāku, tas ir 10m2. Šo izmēru arī kā vienīgo lietoju nākamās četras sacensību dienas un tikai pēdējā, 16.jūlija fināla dienā, nolemju iziet ar 11m2 un nekļūdos. Tas man ļauj krietni uzlabot rezultātu, labu laiku cīnoties trijniekā. Sarežģījumus pozīcijas noturēšanā rada neatbilstošā spura. Šajos, San Francisko līča ūdeņos, mūsu mēreni gludā un saldūdenim piemērotās S- spura ir pilnīga katastrofa. Kadā dienā viens no USA windserferiem man iedod paprovēt šai akvatorijai atbilsotošo un tas nu ir kaut kas …. !!! Pilnīgi cita dēļa kontrole, ātrums un arī bauda braukt.
12.jūlija vēlā vakara stundā braucu uz SF starptautisko lidostu. Ar Finnair reisu no LV ierodas pirmais LV pārstāvis Pasaules čempionātā Techno 293 klasē, Kristians Krauklis. 14 gadu vecumā uz ASV viņš ceļo vienatnē. Lieliski ticis galā ar pārsēšanos Helsinkos un NY JFK lidostā, un ar stundas nokavēšanos, smaidīgs nāk man pretim. Viss ir kārtībā.
Nākamās četras dienas arī Kristians piedalās US čempinātā. Diemžēl, bez viņa Techno 293 klasē pietiecies un braucienos ik pa brīdim parādas viens pats dalībnieks no Meksikas. Jā, šis ir pārsteigums man, gan ASV vecās raudzes windserferiem, un arī organizatoriem. Ne viens pat amerikānis nav ieradies uz ASV čempionātu! Kaut pēcāk viņu numuru redzam PČ ietvaros.
Kopumā US National Championship ietvaros tiek veikti 12 formulas un 8 slalom braucieni, kā arī noskaidroti labākie Freestyle disciplīnā. Priekšpēdējā dienā tiek dots starts maratona (long distance) braucienam, kas laika ziņā aizņēma ap 1,5h un rezultātos tiek ieskaitīti kā divi finiši. Savdabīgi, vai ne!? ☺
Rezultāti.

Uzvar Paulo dos Reiss, otrais arī brazīlis, Wilhelm Shurmann un trešajā vietā vietējais guru, Phill McGain. Mans rezultāts – septītā vieta. Vērtējums apmierinošs, bet plāni bija uzstādīti augstāki. Sacensību akvatorija patiesi bija nepateicīga manam braukšanas stilam un praksei. Organizatori, neskatoties uz to, ka jau ap pl.12:00, vēja stiprums bija 10-15mezgli, katru dienu spītīgi gaidīja tā pastiprinājumu, līdz vēja stiprums pl. 14:00 bija 15-20 mezgli. Pamatā visi braucieni notika 15-27 mezglu stipra vēja apstākļos un bija jātiek galā ar neaprakstāmu “chop”.
Nedaudz atskatoties uz šo sacensību sēriju, atliek pie sevis nodomāt vēlēties ko līdzīgu. Cik cilvēki spēj būt saliedēti, vienkārši un ar mērķi, lai visiem patīk darīt to, ko viņi dara kopā!!? Divās no sacensību dienām pēc formulas braucieniem tika doti starti slaloma disciplīnā. Un visi bija priecīgi, ka kas tāds notiek un ka jāpaspēj 1,5h laikā būt gatavam iziet uz startu slalomā. Neviens pat neiebilda, ka tas būs par daudz priekš vienas dienas, vai protestējot ar kādu citu iemeslu. Vēl jāatzīst, 250USD dalības maksa arī nav mazā. Jautājums – ja mēs rīkotu trīs dienu pasākumu, 150USD būtu daudz??! ☺ Mēs varētu organizēt visām klasēm un lieta darīta! ☺
Aprunājoties ar ASV vindsērfinga asociācijas vadību, nonākam pie līdzīga secinājuma. Arī viņiem, kā lielai nācijai, ir grūti un pat neiespējami vindsērfinga virzīšanai piesaistīt būtisku finansējumu. Čempionāti notiek uz pašu iniciatīvas pamata, jauniešu sporta attīstīšanai vienīgie ir vecāku un dažu klubu līdzekļi. Skumīgi, bet fakts: grūti sacensties ar tādām spēcīgām valstīm vindsērfingā, kā Francija, Lielbritānija, Polija u.c.
15.jūlija identiski 12.jūlija vakara pienākumam, braucu uz lidostu pakaļ Liepājas Rietumkrasta kluba trenerim Jānim Jēkabsonam un sportistam zem segvārda “Tūrists”, bet īstajā vārdā Kristaps. Pilnā sastāvā un bez kavēšanās komanda ierodas.
Dienā, kas sanāca brīva starp abiem lielajiem notikumiem, nolēmām ņemt atpūtu un ar savu auto visi četri devāmies nelielā ekskursijā. Plāns – braucam no ziemeļiem uz dienvidiem. Braucienā šķērsojojām Golden Gate tiltu un pa highway nr.1, kas laiski ved gar Kluso okeānu, nobraucām līdz Santa Cruz. Kā bijām iepriekš noskaidrojuši, Santa Cruz pašā okeāna krastā ir izklaides parks Santa Cruz Beach Boardwalk un tajā atrodas ASV uz šo brīdi vienīgais funkcionējošais koka konstrukciju – amerikānu kalniņš. Te nu skaidrojumi lieki, pēc nelielām pusdienām vienā no krastmalas restorāniņiem dodamies atrakcijās. Un droši varu teikt, pēc vizināšnās un citām aktivitātem, neviens no mums četriem to nenožēloja.