Teksts: Ansis Egle; Avots: sniegaklubs.lv
Dzīve iegrozās tā, ka dažkārt par īsti nezini ko tas katrs pagrieziens sola. Līdzīgi man bija ar braucienu uz Kašmiru, Indijas un Pakistānas strīdīgo apgabalu, kura dēļ 20. gs 90-tajos gandrīz izcēlās pirmais īstais kodolkarš. Es pats esmu mierīgā tipa cilvēkus un viss līdz šim par Kašmiru dzirdētais bija tādā urbāno leģendu līmenī – galvenokārt no pasaules medijiem. Tas iepakojums vienmēr bija dramatisks un intuīcija teica – labāk nē. Taču ir tāda laba lieta kā draugi, kas bija pieņēmuši lēmumu vēl pirms manis turp doties, tāpēc galu galā – draugu iedrošināts – piekritu. Un jāsaka – labi, ka piekritu. Jo šis izrādījās līdz šim labākais ceļojums manā mūžā. Kāpēc tas tāds izrādījās – par to es tad šeit nedaudz pastāstīšu.
Viss sākās Ziemassvētkos, kad man bija reti draņķīgs garastāvoklis, jo biju izšķīries no draudzenes. Tieši Ziemassvētku vakarā mani ķēra tā apziņa, ka viss vairs nebūs pa vecam. Un jāsaka godīgi – tas nu galīgi neiedvesmoja. Bet labi, ka draugi nepameta mani novārtā un tajā pat dienā es nopirku aviobiļeti uz Deli. Ls 466 – Rīga -Helsinki – Deli – Helsinki – Rīga.
Viena no niansēm, ko var pieminēt ir tas, ka soma braukšanai tikai sakrāmēta 15 minūtēs – tieši pirms izbraukšanas uz lidostu, jo dēļ lielā darba un dzīves apjoma iepriekš gluži vienkārši nebija laika (parasti cenšos somu salikt dienu iepriekš). Līdz ar steigu šis un tas tika aizmirsts – piemēram, ieplānotais tualetes papīra apjoms (biju dzirdējis, ka Indijā tualetes ir savādākas kā pie mums), tāpat arī aizmirsu mazo mugursomu lāpstai, probei un visādiem citādiem dzīves sīkumiem. Krāmējot somu, domāju arī par svaru – Finnair ierobežoja somas svaru līdz 20 kg. Man tas nebija grūts uzdevums, jo viss ekipējums kopā ar somu sver 17 kg.
Lidostā ierados laicīgi un ceļojums varēja sākties. Kopā kā izrādījās mēs bijām paliela grupa – 18 cilvēki, kurā apmēram līdzīgi bija sadalījušies slēpotāji un dēļotāji. Mani šajā situācijā biedēja vien tas, ka iepriekš tik lielā grupā nebiju ceļojis. Un pēc nostāstiem/pieredzes zināju, ka svarīgi ir ceļot ar tādiem cilvēkiem ar kuriem ir izveidojusies psiholoģiskā saderība. Ceļojuma laikā noskaidrojās, ka visiem mums ir viens mērķis – kalns, tāpēc nekādu īpašu domstarpību nebija.
Dokumentu pārbaude pirms ieejas lidostā
Čik čik un esam Deli. Visāda veida jautrība (lai gan patiesībā vienkārši cita kārtība). Piemēram – lidostā var tikt iekšā, tikai uzrādot biļeti apsargam – viņam arī automāts rokā (un nav uzlikts uz drošinātāja – to mums pastāstīja viens no grupas biedriem – misijā Irākā pieredzējis visādas lietas 7 mēnešu garumā). Vai arī – tiklīdz kāds pieskaras Tavai somai, esi gatavs vērt vaļā maku par palīdzību bagāžas krāmēšanā – lai gan var gadīties, ka reāli krāmējis esi pats, bet dažas rūpijas vienmēr kāds ir gatavs uzprasīt. Daudz dažādu pārsteigumu un kultūras īpatnību, kurām es nebiju gatavs psiholoģiski, bet laika gaitā pieradu. Jo galvenais taču ir sniegs, kura dēļ visa šī jezga. Tāpēc nekāda satraukuma, bet drošs skats uz priekšu un aiziet.
Mūsu lidmašīna uz Srinagar – Rozmarīns.
Nākamais pasākums – lidojums Deli – Srinagar. Neko daudz nezināju par galamērķi, kā vien to, ka mēnesi pirms ceļojuma TV kanālā Euronews redzēju apšaudi Srinagar ielās. Diezgan skarbi. Ielidojot Srinagar, lidmašīna tiek aplenkta – tie paši (vai citi) automātisti ielenc lidmašīnu pa perimetru. Nekas īpašs (paldies Allāham) nenotiek. Turpinām ceļu, šoreiz birokrātisko, jo ierodoties Jammu&Kašmirā ir jāaizpilda kaudze ar papīriem – kur, kāpēc, kā? Nekas sarežģīts tas nav, tomēr neatstāj sajūta, ka šos papīrus lasām tikai mēs paši aizpildot 
Nodevas Jammu & Kašmiras štata birokrātijai
Kad viss šis ir padarīts, pie apvāršņa parādās kādi 4-5 cilvēki, kas sāk ņemt mūsu somas un krāmēt tās ratos. Nolemju necepties un pareizi vien ir – tie izrādās ir mūsu automašīnu šoferi, kas nogādā somas stāvvietā pie mašīnām un sāk tās krāmēt uz džipiem, ar kuriem tālāk dodamies ceļā.
Somas saguļ uz jumtiem TATA džipos, kas mūs vedīs līdz gala mērķim.
Un tad sākas jautrība. Viens no jautrības elementiem – braukšanas kultūra. Nav jau tā, ka nebūtu šis un tas redzēts Maskavā, Pēterburgā, Stambulā, Tbilisi un vēl šur tur, bet Srinagar redzētais pārsteidza ne pa jokam. Vispār jau nāca smiekli, lai gan nez kā tas vēl varētu beigties. Pieņēmām to kā neizbēgamu vietējo kolorītu.
